Nata atkal ir kļuvusi par „mammu”. Nu ir pienācis laiks arī man palielīties ar mazu pūciņu, kas no šīs nedēļas sāka taisīt nedarbus manā dzīvoklī.
Šis jaukums sākotnēji tika atzīts par puiku un nosaukts par Joshua, bet nu vēlāk atklājās, ka tomēr laikam meitēns (nu jā, tik nerātnas mēdz būt tikai meitenes) un tā nu palika - Josha (Džoša, lai Joha nepārprastu =))) Būsim viena no trusenītēm, kura Johas Salvadoru bildinās ;)
Labi, te nu būs daži novērojumi šo pāris dienu laikā
- Veselā ķermenī veselais gars! Sākām no jogas. Mums labi padodas staipīšanās.
Un arī visādas neiedomājamas pozas tiek novērotas mazgāšanas laikā. Šajos momentos noteikt, kur ir galva un kur ķepas, ir visai sarežģīti, bet tādas nu ir tās asanas
Mūsu mīļākais sporta veids tomēr ir ātrumsacīkstes. Maršruts ir vienmēr viens: sākas no mammas rakstāmgalda, tad aiz krēsliem, pāri istabai, aiz dīvāna un tad pēdējā taisne pāri istabai līdz finišam, par kuru atzītas mammas kājas. Tikai būs jāpalūdz mammai nopirkt naglenes, citādi pagriezienos ir baiga sānslīde. Grīda gaitenī ir vel slidenāka, tāpēc tur laikam iesim ziemā – lai paslidotu.
- Neviens it kā nav liedzis izstaigāt visu dzīvokli, bet mēs patstāvīgi nolēmām nekāpt pāri istabas slieksnim. Turklāt, tur tika novērotas kaut kādas aizdomīgas personības. Tās vel nāca mani čabināt, visai aizdomīgas, jā... Un mamma teica neiepazīties ar svešiniekiem, tā kā nav ko!
- Mēs esam nerātni un niķīgi. Saskrāpējām mammai pirmajā dienā rokas. Bet viņa jau arī gudra – lika mani gulēt ap 10... Kas tas par bērnu laiku?! Ceļas viņa agri – par to mums ir prieks, un viņai arī paveicies - tāpat jau neļautu ilgi gulēt...
- Mums ir iekarotāju gars. Nu bet ir tak viena acs melna – gan jau senčos bija kāds pirātiņš ;) Pagaidām iekarojām tikai to lielu suni, kas guļ pie mana būra. Viņš gan neizskatās nekāds cīnītājs, bet nu tāpat prieks – sēžam tagad ik pa laikam lepni uz tā virsū.
- Mums visvairāk garšo siens. Ejiet takš jūs ieskrieties ar saviem burkāniem un gurķiem – tie tik trakoti garšo tikai trušiem no multenēm. Siens ir labākais, tik kraukšķīgs, smaržīgs, ak, dodiet man sienu!...
- Mēs mākam tēlot ķenguru. Mammai ļoti patīk. Mēs esam jau iemācījušies atpazīt viņas smieklus, un tad lecam vēl augstāk. Vēl mēs mākam tēlot virpuli, tad vēl propelleru ar ausīm, tad vēl, sēžot mammas klēpī, mākam iekost viņai vēderā. Te nu gan viņa pārstāj smieties...
- Mums ir tikai divi mēneši, bet mēs jau esam nenormāli gudri un atjautīgi. Zinām, no kura leņķa var ērtāk uzlekt uz dīvāna un pa kuriem pufiem un krēsliem var tikt līdz istabas puķēm (ak, tā naivā mamma...). Un, jā, tās mums arī garšo. „Noplāvām” apakšējās lapas un dabūjām par to sēdēt būrī...
- Jā, būris... Tas pagaidām ir maziņš. Liels jau ir pasūtīts, gaidām piegādi. Tur mums būšot mājiņa un nezin kas vēl. Tā kā nāciet uz sālsmaizi! Vai labāk uz tasīti ūdens ar sienu – ņammīgi!!!
Tāds prieks par tevi!!! :)
Tāda smukulīte ;)
Dikti smuks! :)
p.s. nevaru iedomāties viņa virpuļnumuru :D
Aha, es arī nevarēju, kamēr to neredzēju :)
Nu tad pamēģini pati: apstājies, tad palecies, cenšoties gaisā apgriezties par 360 grādiem. Lūk, kaut kas tamlīdzīgs arī notiekas ;)
P.S. Neuztraucies, arī viņai ne vienmēr sanāk =)))
Mans vīrs vienu brīdi mēģināja atdarināt kādu zaķa ieradumu. Kad viņš bija vēl maziņš, tad tas izskatījās ļoti smieklīgi, līdz asarām un atdarināšana tāpat :)
Tātad kā mūsu trusis gulās: parasta stājas poza un tad piepeši krīt uz sāniem, ķepiņas uz augšu un tad uz sāniem, tam visam klāt ir arī pamatīga krišanas skaņa. Tāds mazs kunkulītis nolēma pagulēt :)
O jāaa... tas nu tiešām pēkšņi - es pat nobijos, kad pirmo reizi redzēju. Tāda - pļukš! - un viss, es guļu... =)))
Un tad viņai vēl ļoti patīk staipīties, guļot. Un par cik pagaidām būris ir maziņš, viņai tieši sanāk visā tā garumā: atduras ar visām četrām kepām pret sieniņam ;)