Nu mēs tā dzīvojam dzīvojam, peramies par savu dzīvīti.Mājas darbs un atkal mājas, kaut kāda deva rutīnas, kaut kāda deva piedzīvojumu, izklaižu, attiecības, ģimene un bērni un viss tas labais un protams sliktais kas mums dzīvē ir,
bet vai jūs nekad nejūtaties noguruši tieši no tā ka dzīvojat, ne no darba vai vnk fizisks nogurums, es teiktu pat tāds miksējums emocionāli fizisks nogurums no dzīvošanas?
Man piemēram jau kādu ilgāku laiku, ir tāds novērojums, ka vnk jau stokā esmu nogurusi, nav svarīgi vai brīvdienas vai darbs, vai atpūties, kat kā pat īstenībā nevar atpūsties, tik un tā noguris.Varbūt ir kādi ieteikumi kā savākties, nav tā ka laika gaitā to nevarētu izdarīt pati, bet nu man darbā tāda sirsnīga saruna bija, un man nedēļas laikā jāsavācās, vai...so kā dabūt nost to nodurumu, gandrīz vai dzīves apnikumu?
taa jau izklausaas peec depresijas :) ja godiigi ,man nav nekad bijis ,ka esmu nogurusi no dziives, ar katru dienu jauni piedziivojumi ,vajag kusteeties ,saakt dariit ko taadu ,ko iepriekss nekad neesi dariijusi, aktivitaates un dariit visu ar prieku... jo prieks dziivo muusos passos :)
Galvenais ir atrast ko taadu ,kas aizrauj ,bet ja arii tas arii neietekmee tavu domaassanu ,tad nemaaceessu paliidzeet ...visa probleema vnm sleepjas galvinnaa... iisteniibaa varbuut nemaz tik traki nav kaa izskataas...
man jau ar dažu brīd sāk likties ka depresija...bet nu ne ne ne...it kā jau pamatā tāds visai dzīvespriecīgs cilvēks nu bet pēdējā laikā kaitina pilnīgi viss, un trakākais ka nu neko neko negribas, un nav runa tik vien kā par darīšanu, bet vispār neko vnk negribas...
un es kā traka domāju nu ko ko lai tādu atrodu kas man liktu šo pelēko strīpu pārtraukt...
Oiij kā es tevi saprotu man laiku atpakaļ (pavasara pašā sākumā) tā bija, modos un gāju gulēt neizsakāmi nogurusi varēju nogulēt 10/12 stundas biju tāpat nogurusi, nekas nepatika, nemitīgi čīkstēju, ka ir slikti utt., bet man savākties palīdzēja draugi, kuri vilka ārā no mājām, lika priecāties, darīt kautko un iet uz priekšu... Viņi bija tie, kas palīdzēja.
Bet varbūt, gan mūsu situācijas ir atšķirīgas jo man tajā laikā bija ļoti smags periods un daudz problēmu..
Man ar tā bija, kad mācījos vēl pirmajā kursā. Visu laiku bija kaut kāds iekšējs riebums un pat nevari saprast pret ko un kāpēc. Toreiz gan to visu norakstīju ar nosaukumu "depresija". Bet kā vēlāk izrādījās, es ļoti ilgi dzīvoju ar enerģijas vampīriņu. Kamēr mācījos Rīgā, īrēju istabu kopā ar draudzeni no vidusskolas. Foršs cilvēks, ideālāku draugu grūti vēlēties, bet mēs esam kā divi pretpoli. Kad viņai labi, man slikti un otrādi. Visu laiku abas kaucām cik resnas esam, cik slikta dzīve, cik viss riebīgs utt. Pašas sevi indējām, jā - tieši tā - viņa mani un es viņu. Beigās jutu, ka vienīgais brīdis, kad jūtos labāk, ir tad, kad izeju no dzīvokļa, bet jau braucot uz to, sāku sevī atkal gruzīties. Labi, ka pienāca vasaras brīvlaiks un mēs izšķīrāmies. Dzīve uzreiz sāka rādīties krāsaināka. Atgriezās dzīvesprieks un es pārstāju burkšķēt.
Otra reize, kad man bija līdzīgas izjūtas, bija otrajā kursā, kad strādāju jauniešu apģērbu veikalā. Šausmīgi kretinēja vadītāja un viņas darba stils, bet tas tā. Visvairāk es pārdzīvoju to, ka jutu, ka degradējos caurām dienām stāvot stūrī un nedarot neko. Veikals liels, bet laikam bija nedaudz padārgs, nebija tur daudz ko locīt, putekļus arī visu dienu nebija jāslauka... tiešām, bija maz ko darīt, un neglāba pat fakts, ka strādāju vīrieši nodaļā ar trim kolosāliem čaļiem. Visu laiku bija tā sajūta, ka zaudēju savu laiku - laiku, kamēr varētu mācīties, atpūsties, baudīt dzīvi, tikties ar draugiem utt. Apziņā vēl bija tās domas, ka darba dēļ nav izdarīts tas un tas (visvairāk cieta skola) utt. Sapratu, ka nevaru tā vairs sevi spīdzināt - jāmaina darbs. Atkal sākās vasara, ko pavadīju laukos slinkojot, domājot un atpūšoties, sākās rudens un es iegāju jaunā darba kolektīvā, pilnīgi citas jomas darbā.
Tātad mans secinājums pēc tā visa - jāmaina vide. Iespējams, ka tavā dzīvē ir iestājusies rutīna, kuru vajag atdzīvināt. Ja nav iespējams mainīt vidi (pamest darbu šajās dienās ir neprāts un jaunu dzīvesvietu atrast, ja tāda nav vajadzība, arī lieki), varbūt vari mainīt kaut ko sev apkārt. Pārkrāso virtuvi :)
Bet zini, ka viss mainīsies :) Es ar Tevi :*
Man prātā nāk 2 lietas:
- darīt kādam labu, katru dienu atrast kādu cilvēku, kuram palīdzēt, padarīt viņa dzīvi labāku (saka, ka tas ir visefektīvākais veids, kā atgūt dzīves mīlestību)
- izdarīt kādu melno darbu, piemēram, izmazgāt grīdu, iztīrīt dzīvoklī pašus netīrākos stūrus..
joxas ieteikums ir labs ,man tas paliidz :) esmu meegginaajusi izdariit to ,ko agraak nebiju dariijusi- izlecu ar izpetni ,tik daudz pozitiivu emociju ,galvenais ir gribeet :)
Atnāc ar mani izballējies, iedod man vienu savu brīvdienu un nakti piedevām un es parādīsu cik skaisti ir dzīvot un.... Tev patiktu, es zinu!!!
man bail ka tu mani pavedīsi uz nerātnībām, tici man tas ir viegli :D
p.s Apsolos noziedot, gan dienu gan nakti ;)
varbūt tas ir tas kas Tev vajadzīgs ;)
p.s. Turu pie vārda :P