man tikai gribējās to visu izlikt vārdos...

brīdinu, ka šis ir ļoti garš ieraksts un es būtībā to rakstīju vairāk priekš sevis, bet ja nu kādai prātīgai sievietei ir ko man ieteikt, es būšu pateicīga...

Nu tad tā...

Biju kopā ar puisi 4 gadus... viens otru pazinām un sapratāmies no pusvārda, mums bija saskanīga humora izjūta un līdzīgas gaumes dažādos jautājumos, viens otru mīlējām un attiecības mums bija ļoti mīļas... Taču palēnām man iestājās apnikums un es īgņojos par rutīnu, sāku arvien vairāk kritizēt viņu par viņa trūkumiem un to, ka viņš savā vecumā vēl neko nav ar savu dzīvi izdarījis, par to, ka mēs neko daudz kopā nedarām...būtībā par to, ka man ir manas jaunības ambīcijas, bet viņam viņa 30-gadnieka vienaldzība... Šeit jāpiebilst, ka viņu satiku, kad man bija 17 un viņam 27, un lai arī pirms tam man šādi tādi draugi bija bijuši, šīs ir man pirmās īsti nopietnās attiecības. Pēc tiem 4 gadiem pamazām man uzmācās domas, ka varbūt viņš man nemaz nav īstais un ka es vairs neesmu droša, ka mūsu attiecībām ir jābūt tādām, kādas tās bija. Nebija tā, ka es to visu viņam neteiktu, es viņam pārmetu un lūdzos, lai kaut ko mainām, lai cīnāmies, teicu, ka man ir grūti izturēt to garlaicību, kas mūsu dzīvē bija iestājusies, taču viņš tā īsti neklausījās, lai aizietu uz kino kopā man bija jālūdzas dienām ilgi, pāris reizes viņš aizveda mani paēst uz kādām kafejnīcām, bet man ar to nebija gana. Tad es satiku kādu spāņu puisi, kurš man sajauca galvu. Mēs tikāmies tikai 2 reizes un viņš aizbrauca atpakaļ uz Spāniju, bet mēs turpinājām saraksti internetā teju katru vakaru vēl vairāk kā mēnesi pēc tikšanās. Neteikšu, ka biju viņā iemīlējusies, bet biju stipri aizrāvusies, viņš man arī piedūdoja pilnas ausis un mēs kopā cēlām gaismas pilis, viņš zināja, ka man ir puisis un turpināja teikt man, ka viņš mani nav pelnījis utt, viņš solīja drīz atkal atbraukt, bet tie datumi vienmēr bija nekonkrēti un tika atlikti un atlikti. Jāpiebilst, ka biju joprojām kopā ar savu puisi un vakaros ejot gulēt vienā gultā jutos tāda mele... :( Taču joprojām nebiju droša par to, kas ar mūsu attiecībām notiks un kas notiks ar spāni.. tad biju aizbraukusi ciemos pie draudzenes uz nedēļas nogali, pabiju prom gan no puiša, gan no čata ar spāni, pārdomāju visu un izdomāju, ka ar tādām šaubām nav vērts mocīties, un atgriežoties atpakaļ paziņoju puisim, ka nemīlu viņu. Viņa pirmā reakcija bija...dusmas! viņš izgāja no istabas un aizcirta durvis. Un es tajā pašā vakarā sāku meklēt jaunu dzīvesvietu. Protams, tik ātri atrast jaunas mājas es nevarēju un pagāja 2 nedēļas, kamēr es beidzot izvācos. Pirmo nedēļu, kopš pateicu viņam, ka nemīlu viņu, viņš ar mani vispār nerunāja un neskatījās man virsū. Naktīs gulēja uz dīvāna viesistabā. Tad pēc nedēļas man atsūtīja e-pastu ar atvainošanos par savu izturēšanos, par to, ka ignorē mani, viņam esot pārāk sāpīgi... Kad atbrauca ciemiņš, kas nakšņoja viesistabā, viņam nācās atkal gulēt vienā istabā ar mani un pa nakti es dzirdēju, kā viņš raudāja... :(  Viņš man nelūdzās un neko nepārmeta.... Aizmirsu piebilst - kad pateicu spānim, ka esmu izšķīrusies no puiša, viņš ar mani pamazām pārstāja čatot :P

Tad kādu vakaru viņš atnāca mājās un manu mantu vairs nebija... viņš pēcāk teica, ka viņam fiziski slikti palicis redzot tukšos plauktus... Pēc nedēļas es atgriezos, lai paņemtu vēl daļu mantu, kas bija palikušas. Viņš bija dzēris katru vakaru, kopš es aizgāju, skats bija baiss, it kā dzīvība no viņa būtu izdzisusi... Viņš man atsūtīja pāris meilus, kuros rakstīja, ka beidzot ir aptvēris, cik ļoti dārga es viņam esmu un, ka viņš ir gatavs uz visu, lai es būtu atkal ar viņu... Man bija šausmīgi smagi to visu lasīt un es pat raudāju klausoties dziesmas, ko viņš man sūtīja - Coldplay Fix you un citas... manas šaubas par to, vai esmu izdarījusi pareizi, turpinājās... taču es biju aizgājusi un man atpakaļ iet arī negribējās. Pēc pāris nedēļām es atkal aizgāju pie viņa, mēs runājāmies un apskāvāmies un tas viss beidzās ar seksu... ļoti ļoti labu seksu :) kaut kā caur visām bēdām viņš bija kļuvis emocionālāks un es ar savu aiziešanu biju ieguvusi pašpārliecinātību, kā rezultātā tas bija viens no labākajiem tuvības brīžiem mūsu vēsturē :) kāpēc es to uzsveru? Jo tas ir pamats, kāpēc es atkal pēc pāris nedēļām nācu pie viņa un tas atkal notika. Es biju kļuvusi par klasisko slikto puisi, kas izmanto mīlošu meiteni seksam - tikai šoreiz otrādi. Ar katru šo reizi es viņam devu cerības, ka man ir jūtas pret viņu un ka es atgriezīšos. Un es nevaru to noliegt, jūtas man pret viņu bija un ir, tikai es nesaprotu kādas... Tad es beidzot likos mierā un beidzu viņu mocīt ar savu neizlēmību, vairs neatgādināju par sevi un ļāvu viņam arī beidzot nostāties uz kājām. Es biju ieguvusi jaunu dzīvi, jaunus draugus, nodevos izklaidēm un visam tam, kas man bija trūcis - gāju uz klubiem, flirtēju ar puišiem, gāju uz randiņiem, un drusku man arī bij aizgājis ciet... :P Tad es atļāvu angļu puisim, kurš mani lenca jau kādus 2 mēnešus palikt pie sevis pa nakti... un ļāvu ar sevi pārgulēt. skan stulbi - ļāvu? Jā. Bet man viņš reāli nemaz neinteresēja un man it kā bija vienalga un bija arī interese, kā tas ir ar citu vīrieti, jo 4 gadus man bija bijis tikai viens... Pēc tam, kad tas bija noticis ar , man bija tik ļoti pretīgi, ka gribējās vemt, nevienu sekundi es neizjutu ne mazāko baudu un es jutos gluži vai kā seksuāli pazemota. anglim pateicu, ka tā ir pēdējā reize, kad viņš mani redz un teicu, lai nekad mani vairs nemeklē. Viņš bija ļoti šokēts un apvainojās par manu attieksmi, bet paklausīja un kopš tā brīža es no viņa neesmu dzirdējusi. Taču man iestājās tāda kā depresija un es jutos tik pretīgi netīra pēc pārgulēšanas ar viņu, ka man nebija miera, darbā visi prasīja, kas man kaiš un priekšniece piespieda izrunāties, bet man tik un tā labāk nepalika... un tad kādu vakaru izdzēru es pudeli vīna un meklēju sava labākā drauga palīdzību - sava puiša, no kura biju aizgājusi... kad pateicu viņam, kas mani nomāc, viņš gandrīz pamira, taču juta manu izmisumu teica, lai nāku pie viņa, ko es arī darīju... mani nomierināja jau viņa klātbūtne vien... un par spīti tam, ko es biju izdarījusi, viņš mani apskāva un mierināja... tas ir pilnīgi neticami, cik ļoti labs pret mani viņš ir... neticu, ka kāds cits pret mani varētu tā izturēties kā viņš.... bet tomēr, kas tas ir, kas notiek manā sirdī un manā prātā? es ļoti gribētu viņu mīlēt atkal pa īstam, bet kāpēc es šaubos?? vai šaubas ir kaut kāds mans bērnišķīgums, kad neredzu patiesās vērtības, vai arī tiešām mums nav lemts būt kopā un man jātic, ka nāks cits, kas liks man justies pa īstam, ko es mīlēšu nešauboties arī pēc tiem 4 un vēl 10 gadiem?